Darbs augstumā

Mēdz teikt: “Kas ceļas augšup, tam arī jānonāk lejā.” Parasti tā ir neapstrīdama patiesība, tāpēc visā pasaulē ikviena darba aizsardzības speciālista uzdevums ir panākt, lai kustība gan augšup, gan lejup notiktu droši. Kritienu statistika ir biedējoša – tie joprojām ir galvenais iemesls negadījumiem darba vietās ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Turklāt lielākā daļa negadījumu ir saistīta tieši ar kritieniem, kuri nav augstāki par diviem metriem, tātad pieņēmums – jo augstāk tiek veikts darbs, jo lielāks risks – ir tikai mīts.

Seši galvenie cēloņi, kuru sekas ir darbinieku gūtie savainojumi kritienā:

  • nespēja pareizi konstatēt problēmu, kas jāatrisina;
  • nespēja nodrošināt drošu darba gaitu;
  • nespēja nodrošināt to, ka darba gaita tiek ievērota;
  • nespēja izmantot piemērotāko aprīkojumu;
  • nespēja nodrošināt piemērotāko aprīkojumu;
  • nepietiekama informācija, pieredze vai darba uzraudzība.

Pēc Valsts darba inspekcijas datiem, 2011. gadā liela daļa gūto smago savainojumu vai letālo nelaimes gadījumu ir saistīti tieši ar darbu augstumā (no 2011. gada 1. janvāra līdz 17. oktobrim notikuši 953 nelaimes gadījumi; no tiem 15% nelaimes gadījumu cēlonis ir darba drošības noteikumu vai instrukciju neievērošana).


Kur slēpjas kritienu riski?

Neatkarīgi no uzņēmuma darbības nozares un atbilstošās darba drošības ievērošanas nereti darbam augstumā netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Protams, nāvējoši negadījumi darba vietās ir salīdzinoši reta parādība, tomēr ikviens negadījums var atstāt postošas sekas uz darbinieka dzīvi, arī uz pašu uzņēmumu un tā sabiedrisko tēlu, līdz ar to ir svarīgi izmantot jebkuru iespēju, lai izvairītos no negadījumiem.

Kritienu riskus var klasificēt divās grupās:

  • augstie kritieni (augstāk par 2 m) – parasti tie ir kritieni no stalažām, stalažu kāpnēm un jumtiem, kas visbiežāk sastopami celtniecības nozarē;
  • zemie kritieni (zemāk par 2 m) – parasti no pārvietojamām kāpnēm un citiem nelieliem augstumiem; visbiežāk sastopami ražošanas un pakalpojumu sektoros.

Latvijā šo jomu regulē 2002.gadā pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi nr. 526 “Darba aizsardzības prasības, lietojot darba aprīkojumu un strādājot augstumā”, taču minēto noteikumu prasības nav vienādi saprotamas un izmantojamas visās uzņēmējdarbības nozarēs. Arī 2003.gadā pieņemtajos MK noteikumos nr. 92 “Darba aizsardzības prasības, veicot būvdarbus” tiek runāts par būvdarbiem augstāk par 1,5 metru augstumu un darbu virs ūdens. Respektīvi, darbu augstumā var definēt kā darba procesu, kur persona var nokrist un savainoties, ja netiek veikti vajadzīgie piesardzības pasākumi. Pat kāpšana uz galda, lai nomainītu spuldzīti birojā, klasificējas kā darbs augstumā, jo pastāv iespēja krītot savainoties.


Ar ko būtu jāsāk?

Ir noteiktas nozares, kurās darbs augstumā notiek ikdienā, piemēram, celtniecība, logu tīrīšana, elektrotīklu remonts, ēku apkope, vides reklāmas uzstādīšana, mežkopība un citas nozares. Šajās profesijās darbiniekiem ir obligāti jābūt apmācītiem apieties ar aprīkojumu un jābūt gataviem darbam augstumā. Tomēr arī citos arodos darbinieki jāapmāca aptvert visus riskus. Ir ļoti maz nozaru, kurās darbiniekiem nekad nevajag saskarties ar darbu augstumā. Lai gan spuldzītes nomaiņa birojā neliekas tik riskants darbs kā logu ielikšana devītajā stāvā, tik un tā jāpievērš uzmanība darba drošībai. Tieši bezrūpīga attieksme noved pie negadījumiem darba vietās.

Uzsākot darbu augstumā, uzņēmumi parasti pievērš uzmanību drošības sistēmām, aprīkojumam un citām tehniskām lietām, bet nereti aizmirst vissvarīgāko faktoru – pašu darbinieku, kas darīs šo darbu.

Ir vairāki pamatjautājumi, kas jānoskaidro, pirms tiek dots uzdevums veikt darbu augstumā.

  • Vai darbiniekam ir praktiskās iemaņas un prasmes noteikta darba darīšanai (piemēram, elektriķa prasmes)?
  • Vai viņš ir pietiekami apmācīts rīkoties ar aprīkojumu, kas domāts darbam augstumā?
  • Vai viņam ir vajadzīgā pieredze, lai strādātu augstumā?
  • Vai viņam ir pietiekamas fiziskās spējas šādam darbam?

Parasti pirmais faktors šajā sarakstā tiek izslēgts nekavējoties, jo bez šādām iemaņām un prasmes darbu nav iespējams padarīt. Tomēr tālākais darbinieka izvēles process vairs nav tik viegls.

Lai izvairītos no riskiem, visiem iesaistītajiem ir jābūt kompetentiem šī darba veikšanā. Tas attiecas ne tikai uz tiem darbiniekiem, kas darīs konkrēto darbu augstumā, bet arī uz plānošanā, darba un iekārtu uzraudzībā un remonta organizēšanā iesaistītajiem.

Darbinieku spējas padarīt darbu augstumā novērtēt ir daudz grūtāk. Jautājot darbiniekam, vai viņš spēj izdarīt noteiktu darbu (it īpaši kolēģu vai vadības priekšā), ne vienmēr tiks saņemta pareizā atbilde. Kolēģu vai priekšniecības spiediens, patiesa vēlme palīdzēt, arī pašpārliecība par savām spējām var likt darbiniekam būtiski pārspīlēt savu piemērotību konkrētajam uzdevumam. Līdz ar to darba devējiem vienmēr vajadzētu objektīvi novērtēt darbiniekus, pirms tie veiks darbu augstumā.

Protams, strādājot augstumā, ir svarīgas arī katra cilvēka fiziskās īpatnības – augums, masa, nogurdināmība, reakcijas laiks, redzes un dzirdes kvalitāte u.c. Nodarbinātā augums būtiski ietekmē uzstādāmo sastatņu augstumu, bet masa – pietiekami izturīgu individuālo aizsardzības līdzekļu izvēli. Savukārt reakcijas laiku, redzes un dzirdes kvalitāti ietekmē gan nodarbinātā vecums, gan dažādas saslimšanas.

Cilvēka kopējās fiziskās spējas sasniedz savu maksimumu 25–32 gadu vecumā, tad, nedaudz pazeminoties, paliek samērā stabilas līdz 40–50 gadu vecumam un sāk strauji pasliktināties pēc 55–60 gadu sasniegšanas. Līdz ar to ir jārunā par kritiskajiem vecumiem, kuros nodarbinātie biežāk cieš nelaimes gadījumos. Strādājot augstumā, tie ir jaunie darbinieki, kuriem būtiski trūkst pieredzes un ļoti bieži arī darba devēju nodrošinātā apmācība darbam augstumā nav pietiekama, kā arī cilvēki pēc 50 gadu vecuma. Šie objektīvie darba drošības faktori darba devējiem būtu jāņem vērā, veicot darba vides riska novērtējumu.


Kādi piesardzības pasākumi ir jāievēro, strādājot augstumā?

Izvērtēt riskus un izvēlēties pareizo darba gaitu var palīdzēt trīs soļi.


Vai iespējams izvairīties no darba augstumā?

Nereti ir iespējams izvairīties no darba augstumā ar dažādiem tehniskiem risinājumiem, kuri ļauj veikt darbu no zemes. Darbarīki ar pagarinātiem rokturiem ir visbiežāk izmantojamie piesardzības rīki, kaut ko krāsojot vai tīrot. Nereti ir iespēja izvēlēties – veikt aparatūras remontu augstumā vai remontējamo detaļu nolaist līdz zemei. Ja no darba augstumā nav iespējams izvairīties, ir jānovērš iespējamais kritiens.


Vai var novērst kritienu?

Ja darba vieta nav piemērota darbam augstumā (piemēram, šajā vietā nav stabilas virsmas ar margām), izvērtējiet, kādu aprīkojumu izmantot – stalažas, celtniecības kāpnes, celtniecības liftus un dažādas mobilās platformas darbam augstumā. Ja nav iespējams izmantot iekārtas vai veikt pasākumus kritiena novēršanai, ir jāierobežo kritiena augstums vai jāsamazina seku risks.


Vai iespējams ierobežot kritiena augstumu vai tā sekas?

Ir dažādi tehniskie risinājumi, kas palīdzēs samazināt kritiena augstumu vai tā sekas, piemēram, drošības tīkli vai gaisa spilveni minimizēs nelaimes risku, ja kāds tomēr nokritīs. Ir arī dažādi individuālie aizsardzības līdzekļi, piemēram, var izmantot troses ar stiprinājumiem.


Kādi piesardzības pasākumi vēl ir jāievēro?

Pirms darba augstumā jāpārliecinās arī par to, ka:

  • darbinieki ir apmācīti aprīkojuma lietošanā;
  • aprīkojums tiek regulāri pārbaudīts un ir darba kārtībā;
  • darbs tiek uzraudzīts no malas.

Darbiniekiem un darba devējiem vajadzētu uztvert drošību, strādājot augstumā, kā personīgu atbildību un kopīgi nonākt pie uzskata, ka negadījumi, kas saistīti ar kritieniem, ir novēršami un nepieļaujami. Ilgtermiņā šis domāšanas veids var mainīt darbinieku uztveri par darba drošību augstumā, jo darbinieks domās ne tikai par sava darba izpildi un savu veselību un dzīvību, bet arī par kolēģu drošību.

Lapa izveidota: 21 nov 2011